Nu pēkšņi man ir iespēja doties uz tā saucamo "pusaklo" randiņu... BET... jā,ir daži "bet"... lai cik tas arī dīvaini nebūtu,jo jaunietis ir pēc skata ļoti ņemams, darbojās sfērā kuru es mīlu, izrāda interesi,bet šķiet,ka braukšu drīz prom,kas no vienas puses vakara atmosfēru nemaina jo tas ir mirklis kad jūs tiekaties un tā... radās jautājums pašai sev - uz randiņu jāiet uzreiz meklējot kopīgas nākotnes iespējas vai tikai prieka pēc? Labi,ja eju prieka un mirkļa pēc,tad varbūt uz puiša jautajumu, vai varam tikties pēc pāris dienām es atbildētu "nē" , jo manis jau vairs šeit nebūtu... Tad iezagtos maza vainas apziņa,ka parakstos uz ko tādu tērējot viņa un savu laiku... But we live only once!?
P.S. Retorisks jautājums - ko tad mēs īsti sagaidam no deitiem ar svešiniekiem? Ko mēs tajā visā meklējam?
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
.jpg)
Mūna, tu jau savā ziņā esi atbildējusi uz savu jautājumu ar koncepta "We live only once" palīdzību! Vai tad vienmēr ejot uz randiņu, lai kāds tas arī nebūtu-"aklais", "iepazināmies draugu ballītē" utt.-mēs sev uzreiz definējam, ko no tā sagaidām nākotnē?! Tas, ka puisim it kā piemīt "viss komplekts" jau vēl nenozīmē, ka tas būs ilgtermiņa projekts. Vnk aizej, labi pavadi laiku un nedomā par to, ka jābrauc prom...Es uzskatu, ka nevajag vienmēr no tā visa gaidīt kaut ko konkrētu, vnk jātver mirklis un jāļaujas burvīgajai dzīves neparedzamībai...! Cilvēki ienāk un aiziet no mūsu dzīvēm un pa lielam tas vai kaut kas izdodas jau ir ierakstīts mūsu"dzīves plānā", un to tu vari uzzināt vien dzīvojot..;) un kādēļ tu domā, ka tava aizbraukšana pāris dienas pēc tikšanās būtu puiša laika tērēšana, pieļauju, ka arī viņš to uztver kā patīkamu laika pavadīšanu patīkamā kompānijā;) Meitenes, morāle ir pavisam vienkārša-mazāk domāt un "rakstīt scenārijus"!!! Lai veicas, Mūna;)
ReplyDeletetā jau laikam ir -vajag mazāk domāt un paldies ;)
ReplyDelete